Praktiskais latvietis Centrāltirgū

1942. gadā gājēju skatus Rīgas ielās bieži piesaistīja neparasts spēkrats ar kāpurķēdēm, aiz sevis velkot vairākas reizes lielākus piekabināmos ratus. Tā īpašnieks – Centrāltirgus saldētavas mašīnmeistars Voldemārs Rozenbergs. Viņš vienmēr gribēja izgudrot tikpat spējīgu spēkratu kā lokomotīvi, bet vieglāku un manevrētspējīgāku.

Šī ideja sākusi realizēties pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā un Sarkanās armijas atkāpšanās, kad Voldemārs blakus Centrāltirgus paviljoniem uzgājis boļševiku pamestu vieglo tanku. Tanks bijis jau bez motora un ieročiem, bet ar nebojātām kāpurķēdēm. Tas tad arī bijis Voldemāra ilgi apcerētā spēkrata pamats. Paņēmis bezalgas atvaļinājumu, viņš ķērās pie darba un drīz, piemetot dzinēju no sašautas mašīnas uz Jelgavas šosejas un gāzģeneratora krāsnis no grāvmalas pie Olaines, strādājot dienām un naktīm pēc pusotra mēneša jaunais spēkrats bija gatavs. Voldemāra lolojums attīstīja līdz 40 km/h lielu ātrumu un viegli spēja pavilkt kuļmašīnu vai ratus ar 3-3,5 tonnu kravu.

Rudenī šo mašīnu izmantoja arī visi Olaines un Pēternieku pagastu lauksaimnieki, lai apkultu savus laukus. Taču ikdienā Rozenbergs ar to piegādāja purva kūdru Centrāltirgus vajadzībām.